Fotogrāfija: Publicitātes foto – Instagram @indrasalcevica

Ar Indru Salceviču sarunājas Katrīna Zuševica

Enerģiska, patiesa un pozitīva. Tāda ir Indra un ar savu piemēru viņa iedvesmo sev līdzīgos domubiedrus. Modes dizianere, starptautisku konkursu laureāte, stiliste televīzijā un drukātajā presē, mamma, sieva un ideju ģenerātors, kas reiz vēlējusies kļūt par plastisko ķirurgu. Interaktīvā tiešsaistes žurnāla “Morethansize” idejas autore, kas nodarbojas ar ļoti dārgu hobiju – mode.

Kā mediju pasaulē ir iedzīvojies Jūsu pēdejais lolojums “Morethansize”?

Viņš jau tāds jauns, vēl grūti teikt, bet es domāju, ka viņš sevi ir pieteicis kā tādu stabilu konkurentu. Jo tā ideja bija – man negribējās radīt tur kaut kādu blogu, man apnika lasīt žurnālos, kā viņi māca dzīvot, man liekas, ka žurnālam ir jābūt iedvesmojošam.

Un kas kalpoja par iedvesmu? Motivācija to visu uzsākt?

Es varu pateikt, kas kalpoja par iedvesmu, bija tas kad, diemžēl, Latvijā – varbūt es nemāku, bet es nevaru nopelnīt naudu ar modi. Es nevaru. Tas ir mans hobijs. Tas ir ļoti investīcijām bagāts un ļoti dārgs hobijs. Man nav bijuši investori un es nekad neesmu ņēmusi kredītus, tas viss ir panākts ar manu darbu. Un es esmu investējusi ļoti, ļoti daudz savus privātos līdzekļus, ko es esmu nopelnījusi strādājot kā stiliste televīzijā, veidojot dažādus tēlus, reklāmas utt. Un kad tu saproti, kad pagājis tāds liels laiks un ka tu turpini vēljoprojām ieguldīt, ka tas nenāk atpakaļ. Nu nāk, bet tas nāk tik gausā formā atpakaļ, ka tu nespēj ar to, kas tev atnāk atpakaļ operēt. Viņš nāk šausmīgi lēni. Lai aizbrauktu ārpus Latvijas, un es redzu, ka es varu aizbraukt ārpus Latvijas un startēt kaut kādās lietās un vietās, bet tam ir vajadzīga nauda. Starpcitu, es esmu meklējusi investorus Latvijā un tas ir prakstiski neiespējams, jo viņi ir zaudējuši ticību tai nozarei kā tādai un bankas ļoti skeptiski skatās. Kaut vai “Altum” programma – liec pretī dzīvokli, nu tas ir smieklīgi, tev iedod 40 tūkstošus, un tev pretī jāliek īpašums, kas ir varbūt 100 tūkstošu vērtībā. Tas ir vienkārši smieklīgi. Nav atbalsta tādā ziņā. Man nav paveicies ar turīgiem radiem, bet es pērku loterijas biļetes – varbūt kādreiz paveiksies (smejas). Es netaisos nogremdēt to modes rūpalu kā tādu, nē, es vienkārši vairs neesmu tik aktīva kā agrāk un neieguldu vairāk tik daudz naudas milzīgās kolekcijas un greznās lietās. Tagad es to visu daru mazliet klusāk… es radu mazas kolekcijas un es viņas tirgoju mājaslapā.

Turpinājumā sarunājamies par situāciju Latvijas modes nozarē.

Skatījos Riga Fashion Week sarakstu un Jūs neesat dalībnieku vidū.

Es neesmu. Nav arī vēl pāris dizaineri.

Jā, nav ļoti daudz dizaineru.

Jā daudzi nav, jo tas ir naudas jautājums. Vasaru, starpcitu, ir vieglāk uztaisīt, finansiāli viņa ir mazāk sāpīga. Šī ir ziemas sezona, tev ir jāražo mēteļi. Bet maza kolekcija man ir, es vienkārši neesmu Riga Fashion week. Es varu aizbraukt ar to kolekciju uz “Ikra mada” uz Lietuvu, parādīt, pamēģināt iekarot kaut kādas jaunas auditorijas, bet Riga Fashion week, ja godīgi, es nesaskatu baigo jēgu. Tas ir tikai mārketings, ir jau kaut kas izdarīts un tā ir tikai atrādīšanās. Latvijā tā ir tikai atrādīšanās. Jā, labi – tu tiec nopublicēts “Vogue” un tālāk? Ko tālāk, ja tev nav vajadzīgajās vietās vajadzīgie cilvēki, kas tevi var bīdīt? Mums bija publikācija “Vogue”, vai tas vairos tavus pārdošanas rezultātus, nē! Tas ir kā bankā, nekas nemainīsies, tu vienkārši palielīsies.

Bet Jūs esat piedalījusies, gan “Riga Fashion week”, gan “Modes manifestācijā”.

Es esmu piedalījusies arī Berlīnes modes nedēļā, un, ko tik es neesmu darījusi, esmu – viss kaut kas ir darīts.

Bet vai Rīgā no šiem pasākumiem ir kāda jēga un pienesums?

Nē, nekāds. Tik cik par Tevi var kāds Latvijā uzzināt. Var jau būt, man pašai nav tādas pieredzes, varbūt “Deeply Personal” vai kādam citam ir uzradies buyers no fashion week. Lielākoties viņi tos uzpircējus atrod izstādēs vai citos pasākumos. Tas ir vairāk tāds preses pasākums. Bet es ticu, ka kaut kad tas mainīsies un radīsies tā interese par Latvijas modi. Mēs esam tik šausmīgi maza tauta. Ārprāts vienkārši, nu tā pēc būtības. Tas ir ļoti kruta, ka mums ir tā modes nedēļa. Jācer, ka viņa tikai augs un augs, un pieaugs līmenī un būs atbalsts un viņa izaugs. Vairāk es gribētu, lai Latvijas valsts tos dizainerus atbalsta citā līmenī, varbūt tā ir nodokļu politika, man patika ideja, ko Gints Bude kādreiz bija teicis, ka būtu forši, ja Latvijā tirdzniecībā būtu tāds noteikums, ja tu ieved, piemēram, multibrenda tīklu “Aparanga”, tad iepērc desmit modeļus no latviešu dizainera, kaut vai vienu procentu no visa sava sortimenta. Augtu visi, augtu zīmolu kvalitāte, jo visi gribētu, lai viņus iepērk. Tas ir ļoti svarīgi, lai tevi iepērk, nevis tu dod uz realizāciju. Bet tas viss ir tādā valstiskā līmenī, to noteikti varētu bīdīt kā likumprojektu. Tas būtu labākais atbalsts. Otra lieta, ja runā par modi – mums ir tāda ļoti šaura līnija, mums nav tie priekšnosacījumi, kas ir modes dizains. Cilvēkam vispār nav izpratne par to, kas ir modes dizains. Un viņš vienā kulē liek brošu, ko ir uztaisījusi tante sēžot mājās skatoties televizoru un dizaineri, kurš ir adījis džemperi īpašā tehnikā. Un viņam ir koncepts un viņam ir ideja. Viņi jau to visu liek vienā maisā.

Kas būtu jādara, lai mainītos šī situācija?

Es domāju, ka ar laiku tas mainīsies, bet tā ir sabiedrības izglītotība. Un man liekas jautājums par žurnālistu izglītošanu.

Vai tas varētu būt saistīts ar to, ka mums trūkst profesionālu modes žurnālistu? Kas rakstītu par modi, kas dotu atsauksmes par kolekcijām?

Es domāju, ka mums pietrūkst ne tikai profesionālu modes žurnālistu, bet mums trūkst profesionālu žurnālistu kā tādu. Tādi kuri rok informāciju, kas iet pie dizainera, kuri prasa. Visiem patīk pārpublicēt tevis rakstītās preses relīzes. Es uzrakstu par zīmolu preses relīzi. Pārpublicēs pārpublicēs, bet tur ir copy/paste mani vārdi. Jautājums – kas tad ir tā žurnālistika? Es saprotu, ir daudz un dažādi šie virzieni. Nesenā pagātnē man arī bija tāds interesants gadījums – žurnāliste zvana un prasa man par projektu “Morethansize” un tad, kad es saku atsūtiet apstiprināšanai interviju, es uzzinu, kad es radu zīmolu. Ka “Morethansize” ir pluss apģērbu zīmols (pasmejas), nevis web žurnāls. Un liekas kā? Tu mani tikko nointervēji, bet cilvēks ir kaut ko, no kaut kā sagrābstijis, tur bija tādas pērles, un tādi teksti, es nevarēju saprast vai tā meitene joko, vai kā? Es saprotu, ka tā intervija tā arī netika publicēta, jo es viņu visu vienkārši biju pārrakstījusi visu un izsvītroju tik daudz. Varbūt beigās tā intervija nebija konkrētajam medijam tik intersanta. Un tad ir jautājums par to žurnālistu profesionalitāti kā tādu, profesiju un atbildības sajūtu. Jo viņi jau nefiltrē, viņi iet uz interviju un viņi pat nav iepazinušies ar ko viņi runā. Viņš uzdod tos pašus jautājumus. Viņš neko jaunu neuzraksta. Un viņam pa lielam ir vienalga, viņš ir izpildījis savu uzdevumu un viss. Par to modes žurnālistu – arī nav. Ir modes žurnālisti, kuri ir spējīgi rakstīt, bet zin kā ir ar tiem žurnālistiem. Manuprāt, tev ir jābūt ārkārtīgi elastīgam un tev ir jāraksta balstoties uz faktiem, uz redzējumiem, tev ir jābūt pietiekoši zinošam. Tu nedrīksti spriest no subjektīvā viedokļa – patīk, nepatīk. Tas ko nēsā tu ir baigi forši, bet tu nevari rakstīt par modi, balstoties uz to savu personīgo gaumi. Tā ir tik filigrāna līnija. Tas ir jautājums arī par cilvēcīgo, vai cilvēks var būt tik elastīgs, lai viņš varētu norobežot savu stilu, kas viņam tuvāks. Re, man te piemēram sēž blakus Jaroslavs (Jaroslavs Barišņikovs). Viņam tikai “Vetements”, viņš viss gribētu būt tikai tajā “Vetements” ģērbts, bet viņš aizies un pateiks, jā šitas ir baigi labi, bet “Vetements” ir daudz labāks. Bet vajag tādu, kas var pateikt :”O, Chanel, o, Dior, o Vetements, mmm tas ir pavisam cits virziens.”.

Un Indra.

Jā, un tas kas var pateikt, nevis izlasīt preses relīzē, bet pateikt, jā tas no viktorijas laikmeta, re kur, iedvesma – tas un tas. Tas, ka viņš to uzreiz redz. Tas ir izglītības jautājums. Jaroslavs, piemēram, nākotnē varētu studēt šo nozari, jo viņš varētu, ja viņš attīstītos.

Vai dizaineriem ir vajadzīgi šie modes kritiķi un žurnālisti?

Protams, kāpēc gan ne? Protams. Tas taču ir tikai vienīgi normāli, ka Tev kāds kaut ko pasaka un nokritizē. Idejas lido pa gaisu, Latvijā ir dizaineri, kas kopē citus zīmolus un ļoti daudz kopē. Un, ja kāds beidzot vienreiz pateiktu, beidz kopēt to. Atveriet acis, tas – ko Latvijā citreiz uzskata par wow, wow, wow ir vienkārši copy/paste. Un par to var runāt! Protams, ja es tagad nomainītu nozari un sāktu kritizēt, ai, neizdevusies modes māksliniece tagad strādā par kritiķi. Tam ir jābūt tādam cilvēkam, kas studē, kam patīk tā mode, kas zina to un kam ir tās plašās zināšanas modes vēsturē. Jo viņam uzreiz jāpaskatās uz kolekciju un jāpasaka, 50.-60. gadi, kur dizaneris smēlies iedvesmu, viņam uzreiz tas jāsaprot un jāsaredz. Jābūt apveltītam ar spēju nojaust – būs trendīgi, nebūs trendīgi. Viņam jāzin ir viss un maz tādu cilvēku ir. Nav prakstiski, un, ja viņi ir – viņiem jau neviens neļaus rakstīt, tāpēc, būsim atklāti, ka izdevniecības pieder cilvēkiem, kam ir draugi. Nav mums tādu mediju, kas ir tieši, kas runātu to, ko domā. Man arī ir bijušas sliktas atsauksmes, un, es varu tiešā tekstā pateikt, ja tev nav ko rakstīt, tad neraksti muļķības. Tev nav mani jāliek tikai žurnālā tāpēc, ka tu mani pazīsti.

Bet, ja kritika ir pamatota, varbūt tad arī dizanerim būtu cilvēciskāka reakcija uz šo kritiku?

Protams. Tad arī var raisīties diskusija, tu pats vari pārdomāt, tas jau nenozīmē, ka tev kā dizainerim ir tikai pareizais viedoklis. Tev var pateikt: “Eu, vecā, tu tagad galīgi brauc auzās”. Katram ir kaut kas savs. Man liekas, ja ir tiešām pamatota un adekvāta tā kritika, tad jā.

Bet kas ir attaisnojies no cerībām attiecībā uz modes dizainera profesiju?

Es domāju, ka man viss totāli vēl ir priekšā! Es par to esmu 100% pārliecināta. Tas, kas viss šobrīd ar mani notiek, tā visa man dzīve man ir ļāvusi iepazīt cilvēkus un es viņus turpinu iepazīt. Iztaustīt visas tās auditorijas un saprast, kas ir kas. Un es domāju, ka man ir jāiet strādāt ārpus Latvijas, jo es ticu tam, ka ja Latvijā tiek radīta lieta, tad par to cilvēkiem būtu jāzin. Es domāju, ja cilvēki nezinātu, ka šo kleitu ir šuvusi Salceviča, tad viņi šo kleitu nopirktu. Ārprāts, tik dārgi! Šausmas! Varbūt arī manīsies paaudze, mainīsies domāšana. Es klusītiņām, lēnītiņām sasniegšu to ko esmu iecerējusi. Nav jau būtiski vai tu Parīzē uz modes mēles izej trīsdesmit gados, vai piecdesmit gados. Tas tiks izdarīts. Šo platformu, ko esmu tagad izveidojusi, es arī varu apaudzēt auditoriju ar informāciju un beigās izmantot, lai es atrastu savu klientūru un visu pārējo. Tā ir milzīga auditorija, kas tur uzaugs. Un visam ir savs laiks.

Vai valkājot Latvijas dizaineru apģērbu tiek nodrošināta orģinalitāte?

Kā kuram zīmolam, protams. Es jau teicu, ir jau vienkārši tādi, kas spiež. Copy/paste. Kopēt vienmēr var, daudzi jau ir kaut ko kopējuši tur savā laikā. Es studiju laikā ar kaut ko mēģināju kopēt, izņirdza mani. Citi varbūt ierauga kaut kādu ideju un viņš viņu spēj pārstrādāt, cits nespēj, cits var tādu pašu uztaisīt. Tas ir atkarīgs no cilvēka, citam varbūt vajag strādāt, kā menedžerim nevis kā dizainerim un otrādāk.

Kuru no kolēģiem modes nozarē cienat viss vairāk?

Man patīk Auziņa. Man ļoti patīk Auziņa, es vispār uzskatu, ka viņa šeit Latvijā nav novērtēta. Es tiešām redzu, ka viņu latvieši nav novērtējuši. Un es viņu cienu no tā viedokļa, ko viņa dara un kā viņa dara. Un viņa runā to, ko viņa domā. Par zīmoliem runājot – ļoti, ļoti grūti salikt visus kaut kadā vienā konkrētā maisā. Es varu pateikt, jā, Auziņa, katru reizi tu uz viņas skatēm ej ar baudu un viņas domāšanas virziens un orģinalitāte, kas nāk klāt, tas mani vienmēr ir uzrunājis. Par laikmetīgajiem šī brīža cilvēkiem ir grūti pateikt. Es cienu Štamgūtu, jo viņš rada, viņš ir tā melnā avs, viņam ir savs izteikts stils, viņa drēbes nekad ne ar vienu nesajauksi. Man patīk “MareunRols”, jo viņi ir ļoti konceptuāli, tai pašā laikā valkājami. Es pieļauju, ka viņi ir sevi izvēlējušies paturēt šajā mākslas formā un nedomā par modi kā par biznesu. Es par modi domāju kā par biznesu. Ko es vēl varētu pieminēt? Nu ja prasa, tad “Nolo” vispār visu kopē. Tur vienkārši viss ir nokopēts no A līdz Z. Man personīgi, es nepazīstu, bet man patīk, tas kodara “M-Couture”, šis tas man patīk no “Deeply Personal”, tā vīzija un koncepcija, tagad grūti teikt, bet jāskatās nākotnē. Šobrīd viņš ir ļoti trāpijis trendā, bet jāskatās vai viņš būs ilgspējīgs pēc gadiem trīsdesmit. Tas vēl ir atvērts jautājums. Viņš ir tendēts uz 80. gadu modi, nezinam cik ilgi viņš nodzīvos. “Paviljonam”, starpcitu, pēdējā kolekcija arī bija arī ļoti laba. Vispār jau daudziem ir daudz labas lietas, Pavuliņai, tās kolekcijas, ko viņa taisa ne “Vaides” stilā, man patīk, ka viņa var būt pietiekoši elastīga un uztaisīt kaut ko ne “Vaides” stilā. Ripai ir stilīgi džemperi. “Flash You and Me” iet ar savu veļu uz priekšu ar izteiktu konceptu. “One Wolf” ir izteikts koncepts.

Vai Jūsprāt mode ir kultūras sastāvdaļa?

Protams. Protams! Tā ir tāda kultūras sastāvdaļa. Pēc modes mēs varam secināt visu par sabiedrību, par cilvēku, par domāšanu, par izglītību. Tas taču ir mantojums, kas būs nākotnē. Šis latviešu dizains, šis latviešu cilvēks, pēc tam 21. gadsimta vēturnieki taisīs, kā ģērbās šeit, kā ģērbās Purčiks (Purvciems – aut. piezīme), ko radīja, kā izskatījās. Tas ir ļoti svarīgi, tas atspoguļo gan intelektuālo, gan sociālo stāvokli, tas ir ļoti svarīgi. Tik daudz lietas taču ietekmē mūsu dzīvi apkārt. Protams, ka mēs domājam savādāk un arī modi mēs uztveram savadāk un radam kaut ko jaunu. Vienas sejas jau mums nav tajā modes dizainā, jo tā nozare mums nav tik attīstīta. Bet reiz Padomju Savienībā, mēs diktējām visu modi. Tas nozīmē, ka vesels kontinents ģērbās! Iedomājies, ja vesels kontinents ģērbās Rīgā radītā dizainā, tas nozīmē ka šeit ir ļoti milzīgs potenciāls, tam ka mēs varam radīt lietas un dizainu, ko paterē miljoniem masu.

Indra ir ne tikai modes dizainere, bet arī mamma un mīloša sieva. Indras ģimenē aug divi puikas. Bernībā gan Indra gribējusi kļūt par plastisko ķirurgu, saka, ka varbūt kāds no bērniem izsapņos. Bet, ja būtu bijusi prātīgāka būtu tomēr izvēlējusies plastiskā ķirurga amatu, varbūt tas ir iemesls kāpēc Indra ir iemīļojusi seriālus par medicīnu. Par vēl vienu hobiju var nosaukt cilvēku vērošanu, jo, kas gan var būt fascinējošāks par cilvēku.

Kuri ir ar medicīnu saistīti mīļākie seriāli vai filmas?

“Doktors Hauss”, tas man likās tik interesanti, visas viņa idejas un domas. Man patīk skatīties arī “Deksteru”, kas patiesībā ir par slepkavām, bet viņš tur daļēji arī bija kā tāds medicīnas eksperts. Arī krievu, nu tas trakais, “Interni”. “Bagātnieku dakteris” to es noskatījos visas sezonas, pirmā bija ļoti laba pēc tam aizgāja galīgi garām. Vairs nebija tik interesanti. Bet “Doktors Hauss” man ir viss mīļākais no tādiem seriāliem gan tās slimības, kas tur tika apskatītas bija interesantas.

Ko par Jūsu profesiju saka Jūsu dēli? Vai viņi saprot ar ko mamma nodarbojās?

Kaut ko jau viņi saprot. Pie šujmašīnām arī ir mēģinājuši sēdēt un kaut ko šūt, bet pagaidām viņi ir par mazu. Vecākais dēls varbūt šad tad jau izmet tādas interesantākas lietas un tad ir pamanījis ka es kaut ko fotografēju un pats piesakās. Ja visiem ir instahusband, tad man ir instason (smejas).

Par Jums un parkiem, Jums patīkot sēdēt parkos un vērot cilvēkus. Vai vēl aizvien to darat, un, kas šobrīd kalpo par galveno iedvesmu?

Es to ik pa laikam daru vasaras sezonā. Ziemā, protams, ka nē. Ziemā šī vērošna pārceļas uz kafejnīcām. Mani laikam vēl joprojām fascinē cilvēki. Vēl ļoti labs vērotājs ir Instagram, tur arī var vērot un skatīties cilvēkus. Laikam, man vēl joprojām aktuāli ir cilvēki kā viņi kustās, kā viņi runā, kā viņi izskatās, kā viņi ir izvēlējušies apģērbu, kā viņi savstarpēji komunicē. Tas viss izraisa ļoti dažādas emocijas, citreiz liekas, ārprāts, citreiz šausmas, citreiz interesanti. Tā blenzšana, protams, ir ļoti nepieklājīga, teikšu kā ir, bet interesantāku objektu, ko vērot nav. Tu vari aiziet skudras pavērot, bet tas kādi ir cilvēki, par to nekā interesantāka nav. Bet runājot par globālu iedvesmu, pēdējā kolekcijā man bija mākslinieka Zariņa gleznas. Tās man ir iesēdušās galvā jau ļoti, loti sen. Tas kas šobrīd nodarbina manu prātu ir tas, kā izdarīt tās visas lietas, lai es panāktu to, ko es gribu ar tiem maniem tērpiem. Bet vairāk vai mazāk man tie ir cilvēki, es neesmu tā, kas baigi iedzeļas dabā. Cilvēki. (sāk smieties). Arī frīki, es te nesenā pagātnē biju aizbraukusi uz vienu pasākumu, arī viņi iedvesmo, tas viņu humors un izskats. Tas ir intersantāk par visu, man liekas. Dažreiz labāk par kino. Bet arī kino un mūzika ietekmē. Es piemēram klausos krievu radio, jo, man liekas, viņš ir viss jautrākais un viss pozitīvākais, jo tur nav nekāda gruzona (smejas). Tāds pozitīvisms. Bērni dod kaut kādu draivu. Bet tie cilvēki ir ļoti interesanti.

Galvenais būt laimīgam?

Tieši tā! Galvenais būt laimīgan un pozitīvam, jo tu pats to radi.